JĀZEPA VĪTOLA LATVIJAS MŪZIKAS AKADĒMIJA JĀZEPS VĪTOLS LATVIAN ACADEMY OF MUSIC. Ilona Būdeniece

JĀZEPA VĪTOLA LATVIJAS MŪZIKAS AKADĒMIJA JĀZEPS VĪTOLS LATVIAN ACADEMY OF MUSIC Ilona Būdeniece LIBERŽANRA FENOMENS ŽANRA TEORIJAS KONTEKSTĀ UN TĀ IZPAUSMES LATVIEŠU KOMPONISTU INSTRUMENTĀLAJĀ MŪZIKĀ Promocijas darba kopsavilkums Mākslas zinātnes doktora zinātniskā grāda (Dr. art.) iegūšanai muzikoloģijā PHENOMENON OF LIBERGENRE IN THE CONTEXT OF GENRE THEORY AND ITS MANIFESTATION IN LATVIAN COMPOSERS INSTRUMENTAL MUSIC Summary of Doctoral Dissertation in Musicology Rīga 2015

Promocijas darbs izstrādāts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Doktorantūras nodaļā laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam. Promocijas darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projekta nr. 2009/0169/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/001 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas doktorantūras studiju programmas atbalsts darbības programmas Cilvēkresursi un nodarbinātība papildinājuma 1.1.2.1.2. apakšaktivitātes Atbalsts doktora studiju programmu īstenošanai ietvaros. Promocijas darba raksturs: disertācija Promocijas darba struktūra: ievads, trīs nodaļas, noslēgums, avotu saraksts kopā 267 lpp.; 23 pielikumi (atsevišķā sējumā) kopā 155 lpp. Zinātniskā vadītāja: profesore Dr. art. Jeļena Ļebedeva Recenzenti: Dr. art. Valdis Bernhofs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents Dr. art. Ilze Liepiņa, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Dr. art. Ēvalds Daugulis, Daugavpils Universitātes Mūzikas un mākslu fakultātes dekāns, profesors Ar promocijas darbu un tā kopsavilkumu var iepazīties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotēkā un tiešsaistē www.jvlma.lv Promocijas darba aizstāvēšana notiks Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Promocijas padomes atklātā sēdē 2015. gada 8. oktobrī plkst. 15.00 Rīgā, K. Barona ielā 1, LMT kamerzālē Ilona Būdeniece Liberžanra fenomens žanra teorijas kontekstā un tā izpausmes latviešu komponistu instrumentālajā mūzikā Promocijas darba kopsavilkums ISBN 978-9934-8456-9-7 Ilona Būdeniece, 2015 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, 2015 2

The Doctoral Thesis has been developed in the Doctoral studies department of Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music during 2010 2015. The Doctoral Thesis has been supported by the Europe Social funding nr. 2009/0169/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/001 Support for the doctoral studies at Jāzeps Vītols Latvian Music Academy activity programme s Human Resources and Employment, amendment 1.1.2.1.2. within sub-activity Support for realising doctoral studies. Type of the Thesis: dissertation Structure of the Thesis: introduction, three chapters, conclusion, list of sources 267 pages in total; 23 appendices (in a separate volume) 155 pages in total. Scientific advisor: professor Dr.art. Jeļena Ļebedeva Reviewers: Dr. art. Valdis Bernhofs, docent, Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music Dr. art. Ilze Liepiņa, researcher, Institute of Literature, Folklore and Art of the University of Latvia Dr. art. Ēvalds Daugulis, professor, Daugavpils University A copy of the Theses and the Summary are available at the library of Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music as well as online at www.jvlma.lv The defence of the Thesis will be held in the public session of the Promotion Council at the Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music LMT Chamber Hall on October 8, 2015, at 15 p.m. Address: K. Barona Street 1, Riga, Latvia Ilona Būdeniece Phenomenon of libergenre in the context of genre theory and its manifestation in Latvian composers instrumental music Summary of Doctoral Thesis ISBN 978-9934-8456-9-7 Ilona Būdeniece, 2015 Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 2015 3

SATURS Ievads 6 1. Liberžanra fenomens žanra teorijas kontekstā 11 1.1. Žanra teorija vēsturiskā retrospektīvā 11 1.2. Daži žanra teorijas aspekti 20. gadsimta muzikoloģijā 11 1.3. Gražinas Daunoravičienes žanra teorija 13 1.4. Žanra diskurss latviešu muzikoloģijā 14 1.5. Kopsavilkums un secinājumi 15 2. Liberžanra koncepcija latviešu komponistu instrumentālās mūzikas kontekstā 17 2.1. Klasiskie žanri latviešu instrumentālajā mūzikā: tradīcijas un jauninājumi 17 2.2. Liberžanra raksturojuma galvenie kritēriji 18 2.3. Liberžanra tipoloģija un tās raksturojums 18 2.4. Raksturīgākie liberžanra modeļi 20 2.5. Retāk sastopamie liberžanra veidi 20 2.6. Programmatisma izpausme 22 2.7. Kopsavilkums un secinājumi 22 3. Liberžanra daudzveidīgās izpausmes latviešu komponistu daiļradē 25 3.1. Skaņdarbi ar atkārtotiem nosaukumiem (Pēteris Vasks, Pēteris Plakidis) 25 3.2. Skaņdarbi ar vienreizējiem nosaukumiem Andra Dzenīša daiļradē 30 3.3. Kopsavilkums un konteksti 32 Noslēgums 34 Avotu saraksts 75 Literatūra 75 Citi avoti 79 Referāti konferencēs 82 Publikācijas par disertācijas tēmu 82 4

CONTENTS Introduction 40 1. Phenomenon of libergenre in the context of genre theory 45 1.1. Genre theory in historical retrospective 45 1.2. Some aspects of genre theory in the 20 th century musicology 45 1.3. Genre theory by Gražina Daunoravičiene 47 1.4. Genre discourse in Latvian musicology 49 1.5. Summary and conclusions 49 2. The conception of libergenre in the context of Latvian composers instrumental music 52 2.1. Classical genres in Latvian instrumental music: traditions and innovations 52 2.2. The main characterising criteria of libergenre 53 2.3. Typology of libergenres and its characteristic 53 2.4. The most typical models of libergenre 56 2.5. The rarer forms of libergenre 56 2.6. Manifestation of programmatism 56 2.7. Summary and conclusions 57 3. The manyfold manifestation of libergenre in the creative work of Latvian composers 60 3.1. Compositions with recurrent titles (Pēteris Vasks, Pēteris Plakidis) 60 3.2. Compositions with unique titles in the creative work by Andris Dzenītis 65 3.3. Summary and context 67 Conclusion 69 List of sources 75 Literature 75 Other sources 79 Presentations at conferences 82 Relevant academic publications 82 5

IEVADS 20. gadsimts un 21. gadsimta sākums mūzikas vēsturē iegājis ar neparasti intensīvām un spilgtām pārmaiņām daudzos aspektos arī žanra sfērā. Līdztekus tradicionālo žanru tālākattīstībai arvien biežāk ir vērojama atteikšanās no tipizētiem žanru modeļiem, meklējot jaunus variantus. Līdz ar to radusies daudzveidīga un skaitliski iespaidīga skaņdarbu grupa kompozīcijas, kuru nosaukumos neparādās tik saprotami un ierasti vārdi kā simfonija, sonāte, prelūdija, poēma u. tml. Šo tradicionālo žanru apzīmējumu vietā arvien biežāk lasāmi jauni vai agrākos laikmetos krietni retāk lietoti nosaukumi gan tādi, kas sastopami daudzkārt (piemēram, veltījums, mūzika, ainava u. c.), gan arī vienreizēji un neatkārtojami (piemēram, Džona Keidža (John Cage) Noslēpumainais piedzīvojums (Mysterious Adventure) sagatavotām klavierēm, 1945; Jāņa Petraškeviča Un nakts izgaismoja nakti klarnetei, altam un klavierēm, 1997; Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) Pamošanās (Erwachen) soprāna saksofonam, trompetei un čellam, 2007 u. c.). Latviešu komponistu instrumentālajā daiļradē dažādu jaunu nosaukumu parādīšanās īpaši aktualizējas 20. gadsimta pēdējā trešdaļā, kas rada objektīvu teorētisko pētījumu nepieciešamību latviešu muzikoloģijā. Tas arī kļūst par noteicošo faktoru promocijas darba tēmas izvēlē. Lai pilnībā apkopotu un definētu (hipotētiski iespējamo) jauno žanru raksturojošos faktorus (žanra saturu un stilu), proti dotu objektīvu un vispusīgu ar žanra sfēru saistīto procesu izvērtējumu, ir nepieciešama zināma laika distance. Tomēr tas nekādā veidā neliedz jau šobrīd meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc šāda tendence ir parādījusies un aktualizējusies 20. gadsimta tik daudzšķautņainajā mūzikas attīstībā. Iepriekš izklāstītās nostādnes arī pamato tēmas aktualitāti. Turklāt šādā rakursā žanru problēma līdz šim latviešu muzikoloģijā nav apskatīta. Tas arī veido promocijas darba novitāti, proti pirmo reizi latviešu muzikoloģijā žanra problēmikai tiek veltīts tik apjomīgs pētījums. Sākotnējie tēmas impulsi rodami jau promocijas darba autores bakalaura darbā Žanru problēma teorijā un praksē (1999), kurā uzmanība fokusēta uz divu tobrīd jaunu un aktuālu žanra teoriju atspoguļojumu. Viena no tām ir Oļega Sokolova (Олег Соколов) koncepcija, kas raksturota, balstoties uz viņa 1994. gadā izdoto grāmatu Mūzikas morfoloģiskā sistēma un tās mākslinieciskie žanri (Морфологическая система музыки и ее художественные жанры, Соколов 1994). Citu, atšķirīgu koncepciju savā disertācijā, kas aizstāvēta 1990. gadā Viļņā, izstrādājusi lietuviešu muzikoloģe Gražina Daunoravičiene (Gražina Daunoravičienė; Дауноравичене 1990 1 ; 1990 2 ). Pirmā sastapšanās ar lietuviešu muzikoloģes žanra teoriju izrādījusies nozīmīga un produktīva šī promocijas darba autorei, jo tā kļuvusi par teorētisko bāzi un atskaites punktu tālākiem pētījumiem žanra jomā. Turpmāko pētījumu rezultātā top maģistra darbs Mūzika... kā librožanrs latviešu komponistu daiļradē (2010), kurā tiek sniegts mūzikas kā liberžanra modeļa plašs teorētiski analītisks atspoguļojums latviešu komponistu instrumentālās mūzikas kontekstā. 6

Daži terminoloģijas aspekti. Kā jau tika minēts, promocijas darba pamatā ir Daunoravičienes izstrādātā žanra teorija, precīzāk autores piedāvātais jaunais termins librožanrs, kas šajā kontekstā nozīmē brīvais žanrs. Autore šī termina izcelsmi saista ar diviem latīņu cilmes vārdiem libertas (brīvība) un libro (apsvērt, izsvērt), un tā izveidē būtisks bija arī labskanības faktors, lai tas labi gulētu valodā (Daunoravičiene 2012). Disertācijas izstrādes gaitā minētā termina lietojums guva neviennozīmīgu vērtējumu muzikologu vidū un vairākkārt provocēja aktīvas diskusijas par tā gramatisko precizitāti. Rezultātā tika lūgta latīņu valodas speciālista konsultācija, lai noskaidrotu šī termina atbilstību latviešu valodā no gramatikas viedokļa. LU Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas un antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja prof. Vita Paparinska skaidro: Īpašības vārds brīvs latīņu valodā ir liber, libera, liberum (faktiski i ir garš, tātad līber, lībera, līberum, bet latīņu valodā garumzīmes neraksta). Vārda sakne, t.i., tā vārda daļa, kas izmantojama salikteņa veidošanai, ir liber- (izrunā līber-). Tātad tiešām saliktenis būtu liberžanrs 1 (Paparinska 2013). Tādējādi speciāliste norāda, ka no valodas viedokļa precīzāks ir termins liberžanrs, vienlaikus atzīstot: Šie ir teorētiski apsvērumi no valodas viedokļa. Tomēr valodas attīstības prakse no teorijas nereti atšķiras. It grūti izsvērt, kas svarīgāks lietojuma prakse vai teorētiskās nostādnes. Es ieteiktu vadīties pēc tā, kura forma valodā vai nozares terminoloģijā ir nostiprinājusies (Paparinska 2013). Turklāt speciāliste norāda, ka nav vienas neapšaubāmi pareizas formas. Tā kā pats jēdziens muzikoloģijā ir ienācis nesen, un šobrīd būtu pāragri apgalvot, ka tas ir nostiprinājies nozares terminoloģijā, tad pārdomu rezultātā ir pieņemts lēmums disertācijā tomēr ievadīt g r a m a t i s k i p r e c i z ē t o t e r m i n u l i b e r ž a n r s. Darbā lietots arī latviešu valodas sinonīms brīvžanrs. Līdz ar to šobrīd realitātē eksistē abi termina varianti librožanrs un liberžanrs, jo līdz pat disertācijas izstrādes beigām tika lietots sākotnējais variants. Tas nozīmē, ka arī visās līdzšinējās publikācijās figurē termins librožanrs. Pētījuma objekts ir liberžanrs latviešu komponistu instrumentālajā mūzikā (20. gadsimta pēdējā trešdaļa 21. gadsimta sākums). Tas ir diezgan liels skaņdarbu klāsts, kurš ar katru dienu papildinās ar jauniem opusiem. Liberžanrs skatīts divos rakursos: žanra teorijas un komponistu stila rakursā. Promocijas darba mērķis ir izpētīt liberžanra modeļus latviešu komponistu (plašāk un konceptuālāk Pētera Vaska, Pētera Plakiža un Andra Dzenīša) instrumentālajā mūzikā, balstoties uz kritērijiem, kuri izkristalizējas vēsturiski ilgstošās žanra parādības un jēdziena attīstības gaitā. Atbilstoši izvirzītajam mērķim pētījuma uzdevumi ir šādi: sniegt koncentrētu pārskatu par žanra teorijas attīstību, meklējot liberžanra vēsturiskās saknes; 1 Šis un nākamie komentāri no elektroniskās sarakstes 2013. gada decembrī. 7

skaidrot un detalizēti raksturot jēdzienu liberžanrs; izveidot liberžanra koncepciju latviešu instrumentālajā mūzikā; izstrādāt liberžanru raksturojuma kritērijus; analizēt latviešu komponistu instrumentālos skaņdarbus, kuri reprezentē dažādus liberžanra veidus, izceļot gan kopīgās žanra raksturiezīmes, gan katra komponista galvenās stilistiskās īpatnības; sastādīt pētījumā aprakstīto liberžanra modeļu pārstāvēto latviešu komponistu instrumentālo skaņdarbu sarakstus, sistematizējot pēc hronoloģiskā principa. Lai īstenotu promocijas darba mērķi un saistībā ar mērķi izvirzītos uzdevumus, tā izstrādē tiek izmantotas dažādas metodes. Galvenā zinātniskā metode ir žanra analīze (otrās un trešās nodaļas izstrādē), kas balstīta aktuālajās žanra teorijās. Šī metode tiek realizēta divos līmeņos: 1) tiek izvērtēta gan žanra kopaina latviešu komponistu instrumentālajā mūzikā, gan atsevišķu komponistu (Pētera Vaska, Pētera Plakiža un Andra Dzenīša) daiļrade žanra rakursā, balstoties uz Gražinas Daunoravičienes žanra teoriju; tā paredz skatīt žanru kā vēsturisku kategoriju, attiecīgi nošķirot monožanru (vecās un jaunās tradīcijas), poližanru un liberžanru (Дауноравичене 1990 1 ; 1990 2 ; 1992). Balstoties uz šo teoriju, tiek izstrādāta liberžanra koncepcija latviešu komponistu instrumentālajā mūzikā; 2) liberžanra sfēru pārstāvošie skaņdarbi tiek analizēti, balstoties uz žanra teoriju ietvarā izkristalizēto žanra stilistiski salīdzinošo analīzi, kas ietver trīs raksturojuma kritērijus, kuri sastopami visos laikmetos un saglabā savu nozīmi arī mūsdienās: nosaukumu, atskaņotājsastāvu, formveidi. Promocijas darba pirmās nodaļas izstrādē tiek izmantota diskursa vēsturiskā analīze, strādājot ar dažādajām teorētiskajām koncepcijām. Šī metode izpaužas kā žanra problēmikai veltīto tekstu analīze, meklējot atbildes uz jautājumiem: kad un kā žanrs kā parādība un jēdziens ienācis teorētiskajos rakstos; kā žanrs tiek nosaukts un raksturots dažādos vēsturiskos periodos; kādi kritēriji tiek izmantoti žanru klasificēšanai / sistematizēšanai. Intervijas metode (individuālas, strukturētas un padziļinātas) tiek izmantota promocijas darba otrās un trešās nodaļas izstrādē. Intervijās iegūtā informācija, proti, komponistu viedokļi par dažādiem ar žanra problēmiku saistītiem aspektiem, ļauj vispusīgāk raksturot kopējo situāciju žanra jomā latviešu instrumentālajā mūzikā. Otrās nodaļas izstrādē tiek izmantotas statistiskās tabulas, kas ļauj racionāli un uzskatāmi atspoguļot pētāmā objekta skaitlisko informāciju: apkopotie dati ir gan pamats liberžanra tipoloģijas izveidei, gan liberžanru divu raksturojuma kritēriju (nosaukuma un atskaņotājsastāva) padziļinātam izvērtējumam. Līdzās statistiskajām tabulām pētījumā izmantotas arī diagrammas un citi grafiski attēli, kas palīdz uzskatāmi novērot pētāmā objekta, šajā gadījumā žanra, galvenās attīstības tendences. Otrās nodaļas noslēdzošajā apakšnodaļā tiek lietota arī datu apstrādes deskriptīvā un analītiskā metode. Datu apstrāde veikta, izmantojot SPSS (Statistical Package for the Social Sciences) 22.00 versiju, kā arī EXCEL programmu. Šī metode ļauj analizēt un atspoguļot gan liberžanru kopējo attīstības 8

dinamiku hronoloģiskā griezumā, gan dažādu aspektu žanra nosaukuma variantu un atskaņotājsastāva izmaiņu savstarpējo korelāciju. Promocijas darba teorētisko bāzi veido dažādas ievirzes zinātniskie un informatīvie avoti, kurus var iedalīt trīs plašās grupās. 1. Zinātniskie pētījumi, kas veltīti žanra problēmikas izpētei Šo teorētiskās bāzes grupu sastāda dažādas ievirzes literatūras avoti. Pirmkārt, tie ir vairāki nozīmīgi žanra teorijas koncepti: nozīmīgāko avotu vidū ir Gražinas Daunoravičienes (Дауноравичене 1990 1 ; 1990 2 ; 1992), Oļega Sokolova (1977; 1994), Arnolda Sohora (Арнольд Сохор; 1968, 1983), Jevgeņija Nazaikinska (Назайкинский 2003) u. c. darbi. Otrkārt, tie ir zinātniski pētījumi, publikācijas, raksti, kas nepiedāvā jaunu žanra teoriju, bet aplūko dažādus ar žanra problēmiku saistītus aspektus: 1) padziļināti aplūko žanra izpratnes un teorijas vēsturisko attīstību (Danuser 1995; Blume 1963, 1989; Fabbri 1982; Kallberg 1988, 1990; Samson 1989, 1992, 2001; Lobanova 2000; Коробова 2007 u. c.); 2) raksturo žanra attīstības tendences 20. gadsimta mūzikas kontekstā (Lobanova 2000; Соколов 2004, 2007; Григорьева 2007 u. c.); 3) konkrētu žanru izpētei veltīti darbi (Kudiņš 2008 2 ; Piotrowska 2006; Torgāns 1977). Atsevišķi jāmin arī vairāki latviešu muzikologu pētījumi, veltīti žanra problēmikai (Zemzare 1978, 1985; Kārkliņš 1974; Šuriņš 1999, 2006; Jonāne 2009). 2. Literatūra, kas veltīta latviešu mūzikai Otrs ļoti nozīmīgs teorētiskās bāzes atzars sastāv no literatūras, kas veltīta latviešu mūzikai. Šeit var izdalīt trīs virzienus: 1) avotus, kas atspoguļo vispārīgas stilistiskās tendences un raksturo latviešu mūziku dažādos aspektos (Kudiņš 1999, 2007; Klotiņš 1983, 1987; Vasiļjeva 2001; Kārkliņš 1990; Ļebedeva 2013; Torgāns 2010); 2) pētījumus, kas veltīti atsevišķu komponistu daiļrades raksturojumam dažādos rakursos (Zemzare, Pupa 2000; Torgāns 1978; vairāki jauno latviešu mūzikas pētnieku studiju darbi Ņedzvecka 1992; Deksne 1998; Jaunzeme 2009; Everse- Pēkšēna 2011 u. c.); 3) periodikā publicētas intervijas ar komponistiem, tostarp Arturu Maskatu (Vaivode 2007), Agri Engelmani (Silabriedis 2008), Pēteri Vasku (Petraškevičš 2013). 3. Interneta resursi un citi informatīvi avoti Šo grupu veido ļoti plašs dažādu avotu klāsts, kas galvenokārt saistīts ar informācijas ieguvi par dažādiem pētījuma izstrādei nepieciešamiem skaņdarbiem un to autoriem; arī dažādiem žanra teorijas aspektiem. Šeit var izcelt vairākus informācijas blokus: 1) skaņdarbu datu bāzes: ziņas par latviešu komponistu skaņdarbiem pamatā gūtas no Latviešu mūzikas informācijas centra mājaslapā apkopotās datu bāzes (lmic.lv), savukārt informācija par ārzemju komponistu skaņdarbiem galvenokārt gūta no starptautiskās datu bāzes International Music Score Library Project (Petrucci Music Library; imslp.org) tās pozitīvākais aspekts saistīts ar iespēju redzēt datu bāzē iekļauto skaņdarbu partitūras; tāpat tajā iespējams piekļūt seno latīņu traktātu pirmavotiem (piemēram, Boēcija (Boethius), Johannesa Tinktorisa (Johannes Tinctoris), Tomasa Morlija (Thomas Morley), Johana Nikolausa Forkela 9

(Johann Nikolaus Forkel) u. c.); par lietuviešu komponistu skaņdarbiem informācija iegūta no Lietuvas mūzikas informācijas centra datu bāzes (mic.lt); 2) informācija par pētījumā minētām personālijām muzikologiem un komponistiem; 3) informācija par latviešu laikmetīgo komponistu (īpaši Andra Dzenīša, Gundegas Šmites u. c.) skaņdarbiem. Promocijas darba struktūru veido ievads, trīs nodaļas un noslēgums, kā arī literatūras saraksts un dažādi pielikumi. Promocijas darba pirmā nodaļa veltīta teorētisko nostādņu atspoguļojumam: iezīmētas galvenās tendences un vadlīnijas žanra teorijas attīstībā, sākot jau no 6. gadsimta līdz mūsdienām. Tajā tiek piedāvāts plašs un daudzpusīgs teorētiskās bāzes apskats, kurā summējas Rietumu pētnieku, krievu muzikologu un latviešu zinātnieku pieredze žanra problēmas pētniecībā. Žanra problēmika pamatā atspoguļota trīs rakursos: žanra izpratnes un jēdziena kristalizācija un attīstība, žanra klasifikācijas/sistematizācijas principi, žanra raksturojuma kritēriji. Otrā nodaļa veltīta liberžanra koncepcijas atspoguļojumam latviešu komponistu instrumentālās mūzikas kontekstā. Tajā tiek piedāvāta liberžanru tipoloģija, kas izveidota, balstoties uz latviešu instrumentālās mūzikas bāzes. Līdzās žanru stilistiski salīdzinošai analīzei, kas ietver trīs raksturojuma kritērijus, meklētas arī katra žanra vēsturiskās saknes un iespēju robežās dots ārzemju komponistu mūzikas konteksts. Līdz ar to šajā nodaļā realizēts d i a h r o n ā s u n s i n h r o n ā s p i e e j a s k o m p l e m e n t ā r s l i e t o j u m s, lai gūtu maksimāli vispusīgu kopainu. Trešā nodaļa veltīta atsevišķu komponistu (Pētera Vaska, Pētera Plakiža, Andra Dzenīša) daiļrades izpētei žanra aspektā. Galvenā uzmanība fokusēta uz dažādu liberžanru padziļinātu apskatu, analizējot un izvērtējot tos gan komponistu daiļrades kontekstā, gan plašākā, proti visas liberžanra koncepcijas griezumā. Noslēgumā apkopoti pētījuma rezultāti un galvenie secinājumi. Balstoties uz tiem, dots apkopojošs latviešu komponistu instrumentālās mūzikas žanru kopainas izvērtējums 20. gadsimta pēdējā trešdaļā un 21. gadsimtā, iezīmējot kopējo žanra sistēmas dinamikas tendenci. Promocijas darba saturu papildina pielikumi: liberžanru pārstāvoši latviešu instrumentālās mūzikas skaņdarbu saraksti; promocijas darbā analizēto latviešu komponistu skaņdarbu formu shēmas; dažādas tabulas un diagrammas; atsevišķu Rietumu mūzikas teorētiķu žanru klasifikācijas (Groheio, Pretoriusa, Matezona); atsevišķu krievu autoru žanra koncepciju plašāks raksturojums (Sokolova, Aranovska, Nazaikinska); Gundegas Šmites daiļrades raksturojums žanra aspektā; atšifrētas intervijas ar latviešu komponistiem, kā arī nošu piemēri. 10

1. Liberžanra fenomens žanra teorijas kontekstā 1.1. Žanra teorija vēsturiskā retrospektīvā Žanra teorijas pirmsākumi rodami jau tālajos viduslaikos. Pirmais zināmais mēģinājums raksturot un klasificēt mūziku pieder 6. gadsimta romiešu filozofam un mūzikas teorētiķim Boēcijam. Nozīmīgu ieguldījumu žanra teorijas attīstībā devuši vairāki autori, tostarp 13. 14. gs. franču mūzikas teorētiķis Johannes de Groheio (Johannes de Grocheio), 16. gs. angļu komponists un teorētiķis Tomass Morlijs, 16. 17. gs. vācu komponists un mūzikas teorētiķis Mihaels Pretoriuss (Michael Praetorius), 18. gs. vācu mūzikas teorētiķi Johans Matezons (Johann Mattheson) un Johans Nikolauss Forkels, 19. gs. vācu autori Ādolfs Bernhards Markss (Adolf Bernhard Marx) un Ferdinands Hands (Ferdinand Hand) u. c. Kopumā var secināt, ka aplūkotajā laika periodā (no 6. gs. līdz 19. gs.) žanra kā parādības aprises kļūst arvien skaidrākas un pakāpeniski mūzikas zinātnē ienāk arī pats jēdziens žanrs (18. gs.). Būtiski, ka jau vēsturiski pirmajās klasifikācijās iezīmējas un tālākajā attīstībā nostiprinās galvenie žanra raksturojuma un klasifikācijas/sistematizācijas kritēriji, kas saglabā savu nozīmi arī 20. 21. gs. mūzikas kontekstā: to vidū var minēt a t s k a ņ o t ā j s a s t ā v a, f u n k c i j a s, n o s a u k u m a un f o r m a s k r i t ē r i j u. 1.2. Žanra teorijas aspekti 20. gadsimta muzikoloģijā Žanra teorijas attīstība 20. gadsimta muzikoloģijā piedzīvo īpašu uzplaukumu: žanra jomas izpēte bijusi saistoša daudziem pētniekiem gan Rietumu, gan krievu muzikoloģijā. Šajā periodā žanrs no neskaidras, nepatstāvīgas un nedefinētas kategorijas un jēdziena kļūst par patstāvīgu zinātniskās pētniecības objektu. Tas būtiski paplašina žanra jomas ietvarus: līdzās paša jēdziena izzināšanai, aktualizējas virkne citu ar žanra sfēru saistītu aspektu izpēte (sistematizāciju/klasifikāciju iespējas, žanra parametri, raksturojuma kritēriji, tā attiecības ar citām mākslām, tā eksistēšanas nosacījumi sabiedrības kontekstā u. tml.). Rietumu muzikoloģijā žanra problēmikas izpētei pievērsušies vairāki muzikologi, tostarp Osvalds Kollers (Oswald Koller; Koller 1901 IR), Hanss Joahims Mozers (Hans Joachim Moser; Moser 1920 IR; 1943 IR), Gvido Adlers (Guido Adler; Adler 1919 IR); Frīdrihs Blūme (Blume 1963; 1989), Valters Viora (Walter Wiora; Wiora 1966), Karls Dālhauss (Carl Dahlhaus; Dahlhaus 1987; 1989), Hermanis Danuzers (Danuser 1995), Džims Samsons (Samson 1989; 1992; 2001), Franko Fabri (Fabbri 1982; 1999 IR), Džefrijs Kalbergs (Kallberg 1988; 1990) un daudzi citi. Kopumā var secināt, ka Rietumu pētniecībā šī joma ir aktuāla, jo dažādiem ar žanru saistītiem aspektiem mūzikas pētnieki pievēršas visa gadsimta garumā. Īpaši nozīmīgas žanra teorijas attīstībā ir Valtera Vioras un Karla Dālhausa idejas tās izcēla žanra izpratnes v ē s t u r i s k o aspektu, kas ir svarīgi, analizējot 20. 21. gadsimta mūziku; tās gūst tālāku attīstību arī Gražinas Daunoravičienes žanra teorijā. Līdzās jēdziena skaidrošanai, nozīmīgs žanra teorijas izpētes rakurss ir žanra 11

k r i t ē r i j u izvērtēšana un definēšana: 20. gadsimta mūzikas kontekstā īpaša loma tiek piešķirta n o s a u k u m a m, tā korelācijai ar kādām specifiskām žanra īpašībām, ko var saukt dažādi gan kā žanra stilu (Mozera termins), gan kā ekspresijas kodu (Paskāls); citi nozīmīgi raksturojuma kritēriji ir a t s k a ņ o t ā j s a s t ā v s un f o r m a. Jaunākajās publikācijās aktualizējas žanra attiecības ar sabiedrību, resp., komunikatīvais aspekts. Rietumu muzikoloģijā pakāpeniski mazinās tendence veidot žanru klasifikācijas; ienākot Dālhausa idejām žanra teorijā, klasifikācijas ideja tiek atraidīta, tā vietā aktualizējot žanru sistematizāciju. Nozīmīga vieta žanra jomai atvēlēta arī krievu mūzikas pētniecībā. Atšķirībā no Rietumu muzikoloģijas, krievu mūzikas pētnieku darbos žanra problēmika aktualizējas tikai pagājušā gadsimta vidū: tā izpēte aizsākas pagājušā gadsimta 60. gados, kad klajā nāk vairāki tolaik nozīmīgi pētījumi. Būtisku ieguldījumu žanra teorijas attīstībā devuši vairāki autori: Viktors Cukermans (Виктор Цуккерман; Цуккерман 1964), Sergejs Skrebkovs (Сергей Скребков; Скребков 1965), Arnolds Sohors (Сохор 1968; 1983), Jevgeņijs Nazaikinskis (Назайкинский 1972, 2003), Oļegs Sokolovs (Соколов 1977, 1994), Marks Aranovskis (Марк Арановский; Арановский 1987), Alla Korobova (Алла Коробова; Коробова 2007) un citi. Kopumā var secināt, ka krievu autoru darbos īpaši izceļas žanru sistēmas hierarhiskā daba: žanra jēdziens tiek lietots, lai apzīmētu dažāda līmeņa parādības, tostarp žanra veidus un paveidus, saliktos un vienkāršos žanrus, pamatžanrus un jauktos žanrus u. tml. Kā galvenie žanru sistematizācijas un raksturojuma kritēriji izvirzās funkcija (mākslinieciskā/praktiskā), atskaņošanas apstākļi un līdzekļi (vieta, atskaņotājsastāvs), saturs un tā realizācijas līdzekļi (mūzikas valoda, formveide u. tml.). Veidojot koncentrētu ieskatu žanra teorijas attīstībā Rietumu un krievu muzikoloģijā, uzmanības centrā bija tikai atsevišķi žanra teorijas aspekti: galvenās tendences žanra jēdziena izpratnē, sistematizācijas/klasifikācijas iespējas, žanra raksturojuma kritēriji. Rezultātā, salīdzinot minēto aspektu atspoguļojumu Rietumu un krievu muzikoloģijā, var secināt, ka vērojamas gan atšķirības, gan līdzības. 1. Interesanti, ka, neskatoties uz žanra teorijas aktualitāti gan Rietumu, gan krievu muzikoloģijā (īpaši gadsimta otrajā pusē), tās attīstība katrā no iezīmētajiem ģeogrāfiskajiem reģioniem noris pilnīgi izolēti veidojas savdabīga paralēlā attīstība: Rietumu pētnieki balstās un atsaucas tikai uz saviem kolēģiem, savukārt krievu muzikoloģijā atsevišķi autori (Sohors, Nazaikinskis) atsaucas tikai uz vienu ārzemju autoru vācu muzikologa Heinriha Beselera (Heinrich Besseler) paustajām idejām attiecībā uz žanru. Tas tomēr nav traucējis veidoties atsevišķām zīmīgām paralēlēm un saskares punktiem. 2. Saskares punkti, piemēram, veidojas attiecībā uz žanra raksturojuma kritērijiem: abu reģionu pētnieku darbos iezīmējas vairāki kopīgi kritēriji, tostarp atskaņotājsastāvs, forma / mūzikas valoda (būtībā tas ir žanra stils ), nosaukums (vairāk Rietumu pārstāvju darbos; krievu pētnieku vidū šo kritēriju īpaši izceļ Nazaikinskis), kā arī funkcija un saturs (vairāk krievu muzikoloģijā). 12

3. Atšķirīgie momenti saistīti vismaz ar diviem aspektiem: pirmkārt, žanra teorijai Rietumu muzikoloģijā ir daudz garāks vēsturiskais ceļš, līdz ar to 20. gadsimtā tā dabiski turpina savu attīstību, savukārt krievu pētniecībā tā ir pavisam jauna izpētes sfēra; otrkārt, kamēr Rietumu pētnieku darbos pakāpeniski mazinās tendence veidot klasifikācijas un daudzpakāpju žanru sistematizācijas (īpaši sākot ar Dālhausa ideju ienākšanu šajā sfērā), tikmēr krievu autoru darbos tas ir viens no galvenajiem izpētes rakursiem. 1.3. Gražinas Daunoravičienes žanra teorija Žanra teorijas attīstībā un tālākā izveidē būtisku pavērsienu dod lietuviešu muzikoloģe Gražina Daunoravičiene, pagājušā gadsimta 80. gados 2 izstrādājot vienu no oriģinālākajām un perspektīvākajām koncepcijām, balstītu uz 20. gadsimta mūzikas bāzes. Pētījuma mērķis ir žanra teorētiska pamatošana laikmetīgajā mūzikā un tās skaidrošana tieši no žanra pozīcijas. Pati autore atzīmē, ka tas ir mēģinājums radīt vienotu mūzikas žanra teoriju (Дауноравичене 1990 2 : 3). Uzstādītais mērķis tiek risināts, balstoties uz divu ļoti svarīgu aspektu vienību: mūzikas žanrs tiek skatīts gan vēsturiskā, gan sistēmiskā griezumā (turpinot attīstīt Rietumu pētnieku Vioras un Dālhausa idejas). Analizējot laikmetīgās mūzikas žanru sistēmu, Daunoravičiene piedāvā to skatīt kā procesu, proti kā trīs etapu koncepciju žanru sistēmas attīstībā, piedāvājot trīs žanra kategorijas: m o n o ž a n r s (skaidri izteikta skaņdarba piederība noteiktam žanram), p o l i ž a n r s (dažādu žanru pazīmju apvienošana vienā skaņdarbā) un l i b e r ž a n r s (nenoteikta žanriskā piederība). Monožanrs. Tā kā šīs koncepcijas pamatā žanrs funkcionē kā vēsturiska kategorija, tad tiek izvirzīti divi monožanra līmeņi vecās tradīcijas monožanrs un jaunās tradīcijas monožanrs. Uz v e c ā s t r a d ī c i j a s m o n o ž a n r a līmeni attiecas skaņdarbi, kuri ietver tradicionālu monožanra zīmi, piemēram, simfonija, opera, kantāte u. tml., bet jaunu situāciju un izteiksmi provocē autora idejas vienreizīgums, izmainot tradīcijās balstīto koncepcijas plānu. Būtībā dots tipizēts žanrs, bet realizācija notiek ar jaunu līdzekļu un paņēmienu palīdzību. Ar j a u n ā s t r a d ī c i j a s m o n o ž a n r u jāsaprot pietiekamā pakāpē izkristalizējušies profesionālās mūzikas jaunie tipi, paveidi, kam ir tikai netieši sakari ar pagātni. Tie, kā skaidro mūzikas pētniece, ietver būtisku vecās tradīcijas žanru atjaunotnes procesu no iekšpuses, kas faktiski noved pie veco genotipu mūzikas formu [žanru I. B.] ārējo robežu izskalošanas un izkausēšanas (Дауноравичене 1990 1 : 101). Kopumā autore šai grupai pieskaita multisensoras partitūras (Дауноравичене 1990 1 : 102), kuru muzikālā darbība (skanošais materiāls) ir papildināta ar skatītāja klātbūtni, kurš vai nu 2 1990. gadā Viļņā tiek aizstāvēta Daunoravičienes disertācija Проблема жанра и жанрового взаимодействия в современной музыке (на материале творчества литовских композиторов 1975 1985 годов), kura tika izstrādāta gan P.Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas, gan Viļņas konservatorijas mūzikas teorijas katedrā. 13

iedziļinās pašā muzicēšanas procesā, vai arī kļūst par tādu kā vizuālu muzikālo ideju interpretu (Дауноравичене 1990 1 : 102). Poližanrs ietver monožanru mijiedarbību, kuras rezultātā rodas poliģenētiska struktūra. Poližanri diferencējas divos tipos: d e f i n ē t i e, kas raksturojas ar to, ka skaņdarbā apzināti ietverti divi monožanru tipi, tātad referēti jau nosaukumā un n e d e f i n ē t i e, kuros šī zīme nav apzināta. Liberžanrs. Ar jēdzienu liberžanrs Daunoravičiene apzīmē skaņdarbus, kuros nav rodamas noteiktu un konkrētu žanru zīmes, tātad kā žanrs bez tradīcijas jeb brīvais žanrs. Liberžanra kategorijā ietverta tā mūzikas daļa, kura neietilpst monožanra un poližanra kategorijās. Viens no aspektiem, pēc kura var veikt zināmu liberžanru tipu klasifikāciju, ir saturiskais, bet paliekot tikai skaņdarbu nosaukumu līmenī. Vadoties pēc šī faktora, kā vienu no liberžanru sfēras tipiem autore izvirza neoprogrammatiskus opusus, kuriem ir vairāk vai mazāk poetizēti nosaukumi. Minētā tipa sacerējumi arī sadalās divās grupās: ar n e a t k ā r t o t i e m j e b v i e n r e i z ē j i e m n e o p r o g r a m m a t i s k i e m nosaukumiem un ar n o s a u k u m i e m, k u r o s f i k s ē j a s k ā d a s a t k ā r t o t a s s a t u r i s k a s i d e j a s. Kopumā aprakstītā Daunoravičienes žanra koncepcija izveidota ar mērķi parādīt žanru strukturālo stāvokļu daudzveidību 20. gadsimta mūzikā. Tādējādi veidojas stadiāla un secīga žanru attīstības ķēde: v e c ā s t r a d ī c i j a s m o n o ž a n r s p o l i ž a n r s l i b e r ž a n r s j a u n ā s t r a d ī c i j a s m o n o ž a n r s. 1.4. Žanra diskurss latviešu muzikoloģijā Žanra jomas izpēte saistījusi arī atsevišķu latviešu mūzikas pētnieku uzmanību: to vidū var minēt Ludvigu Kārkliņu (Kārkliņš 1974), Ingrīdu Zemzari (Zemzare 1978, 1985), Armandu Šuriņu (Šuriņš 1999, 2006), kā arī Jūliju Jonāni (Timofejeva (Jonāne) 2002, Jonāne 2009). Kopumā var secināt, ka latviešu muzikoloģijā ir maz pētījumu, kas veltīti dažādu ar žanra problēmiku saistītu aspektu un problēmjautājumu iztirzāšanai (neņemot vērā pētījumus, kuri veltīti atsevišķu žanru apskatam). Ludviga Kārkliņa un Armanda Šuriņa darbos izkristalizējas līdzīga pieeja un pētījuma rakurss: izpētes uzmanības centrā izvirzās žanriskuma izpausmes, resp., primāro žanru lietojums akadēmiskās mūzikas žanros, galvenokārt simfonijās. Nedaudz citādāka ievirze vērojama Ingrīdas Zemzares divos ar žanra izpēti saistītos rakstos, lai gan pirmais sasaucas ar jau minēto Kārkliņa un Šuriņa pieeju, jo galvenais akcents vērsts uz masu sadzīves mūziku un tās ietvērumu koncertmūzikā; otrajā rakstā žanra koncepcija tverta plašāk autore attīsta tālāk Oļega Sokolova paustās idejas attiecībā uz žanra klasifikācijas iespējām un piedāvā savu, mazliet atšķirīgu, risinājumu. Visiem latviešu autoriem teorētiskā aspektā aktuālas ir krievu muzikoloģijā izstrādātās idejas saistībā ar žanra gan kā jēdziena izpratni, gan klasifikācijas/sistematizācijas iespējām; aktuālāko krievu autoru vidū var minēt Sohoru, Skrebkovu, Cukermanu, Sokolovu un 14

Aranovski. Atšķirīgs izpētes rakurss iezīmējas Jūlijas Jonānes pētījumos: tie dod neatsveramu ieguldījumu latviešu muzikoloģijā, jo atspoguļo vienas mūzikas sfēras, proti, sakrālās mūzikas žanru visaptverošu teorētisku un analītisku izpēti. 1.5. Kopsavilkums un secinājumi Žanra teorijas vēsturiskais apskats un tās dažādu aspektu atspoguļojums 20. gadsimta muzikoloģijā parāda, ka žanra fenomens gan kā parādība, gan kā jēdziens saistās ar zināmu nestabilitāti. Vēsturiskā attīstība pierāda, ka ne tikai katrā laikmetā veidojas atšķirīga žanra izpratne (kā to uzsver Dālhauss): atšķirīgu skatupunktu žanra izpētē un tā raksturošanā spēj atrast pat katrs pētnieks individuāli. Tādējādi, šķiet, nav iespējams ielikt šo jēdzienu kompaktā un noslēgtā definīcijā. Ž a n r a b ū t ī b a s l ē p j a s t ā s a v d a b ī g ā e l a s t ī b ā u n d a u d z n o z ī m ī b ā. Rezumējot žanra teorijas vēsturisko attīstību, var secināt, ka kopumā tās attīstībā skaidri iezīmējas virzība no empīriskiem mēģinājumiem apzināt un apkopot reālajā mūzikas praksē sastopamos žanra veidus (Groheio, Pretoriusa, Morlija, Matezona pirmās klasifikācijas) uz teorētiski vispārinātām refleksijām. Tādējādi 20. gadsimta muzikoloģijā ž a n r s k ļ u v i s p a r p a t s t ā v ī g u z i n ā t n i s k ā s p ē t n i e c ī b a s o b j e k t u. Korobova, piemēram, norāda, ka attiecībā uz žanra teoriju 20. gadsimtā, viens no galvenajiem sasniegumiem ir d i n a m i s k a s ž a n r a k o n c e p c i j a s i z v e i d e [izcēlums mans I. B.], kas paver perspektīvas tās tālākai attīstībai (Коробова 2007: 127). Šajā ziņā nozīmīgs ir vācu muzikologu Vioras un Dālhausa pienesums: domājams, tieši viņu idejas par vēsturiskās un sistemātiskās pieejas apvienošanu žanra izpētē deva auglīgu stimulu dinamiskas žanra koncepcijas attīstībai. Īpaši jāizceļ G r a ž i n a s D a u n o r a v i č i e n e s ieguldījums žanra jomas izpētē: viņas izstrādātā žanra teorija ir spilgta, pārliecinoša un perspektīva. No vienas puses, tā daudzējādā ziņā ir kā visu līdzšinējo sasniegumu kvintesence: tajā apvienojas un tālāku attīstību gūst idejas un atziņas, kā arī dažādās žanra izpētes pieejas, kas tā vai citādi savas sākotnējās aprises guvušas jau citu autoru izstrādātajās teorijās (tostarp gan Rietumu autoru, piemēram, Kollera un Adlera bioloģiskā pieeja žanra izpratnē, Vioras un Dālhausa idejas par sistemātiskās un vēsturiskās pieejas komplementaritāti u. c.; gan krievu muzikologu izstrādātās idejas Sohora, Aranovska, Sokolova u. c.). No otras puses, Daunoravičienes žanra teorija muzikoloģijā ienāk ar svaigām un oriģinālām idejām. Pirmkārt un galvenokārt tas saistīts ar jauno jēdzienu l i b e r ž a n r s. Tieši liberžanra jēdziena ievadīšana un šīs parādības teorētiska apzināšanās žanra teorijā paver iespējas jauniem un auglīgiem pētījumiem žanra jomā 20. 21. gadsimta mūzikas kontekstā. Tas ļauj teorētiskā rakursā aptvert visu mūziku, tostarp opusus, kuri neiekļaujas vispārpieņemtajā tradicionālo žanru sistēmā. Šīs teorijas piemērotība mūsdienu mūzikas izpētei žanra rakursā un tās praktisks lietojums atspoguļojas promocijas darba turpinājumā: tajā žanra situācija latviešu instrumentālās mūzikas kontekstā tiek analizēta tieši caur Daunoravičienes žanra teorijas prizmu, pilnveidojot un attīstot tālāk liberžanra koncepciju. 15

Lai arī l i b e r ž a n r a j ē d z i e n s žanra teorijā ienācis pavisam nesen un tikai tagad sāk pakāpeniski nostiprināt savas pozīcijas, tas kā parādība nav nekas jauns un unikāls (šeit zīmīgas paralēles veidojas arī ar žanra fenomenu: arī tas kā jēdziens mūzikas teorijā ienāk tikai 18. gadsimtā, bet kā parādība, kā rāda atskats vēstures lappusēs, eksistē visu laiku). Pati Daunoravičiene norāda, ka par l i b e r ž a n r i e m p ē c b ū t ī b a s var runāt jau vismaz baroka laikmeta kontekstā, raksturojot šo periodu žanra ziņā kā nestabilu, nenoteiktu un daudzveidīgu (Дауноравичене 1990 1 : 83). Piemēram, autore secina, ka daudzi žanri, tostarp sonāte, simfonija, koncerts, šajā laikā ir ļoti līdzīgi; tāpat zem viena nosaukuma var slēpties stipri atšķirīgi skaņdarbu veidi gluži tāpat, kā tas ir laikmetīgajā mūzikā. Arī romantisma laikmets iezīmīgs ar jauniem meklējumiem žanra jomā, kas īpaši uzskatāmi atspoguļojas, piemēram, tā laika klaviermūzikā. To norāda arī Samsons savos pētījumos, kas veltīti žanra problēmikai Šopēna daiļradē: autors secina, ka šajā laikā rodas virkne jaunu žanru, tostarp balāde, noktirne, ekspromts u. c. Piemēram, Handa raksturojums attiecībā uz 19. gadsimta mūziku pārsteidzoši atbilst laikmetīgās mūzikas situācijai: autors uzsver tai laikā pieaugošo brīvību, individualitāti un oriģinalitāti (Hand 1847: 290 IR), kas nenoliedzami atspoguļojas arī tā laikmeta žanra kopainas aprisēs. Tādējādi var secināt, ka faktiski katrā laikmetā rodas tādi skaņdarbu veidi, kas neturpina tradīcijas, neatbilst tobrīd akceptētām normām un attiecīgi neietilpst tā brīža žanru sistēmā: š ā d i s k a ņ d a r b i p ē c b ū t ī b a s a t b i l s t l i b e r ž a n r a k a t e g o r i j a i. Tas savukārt apliecina to, ka žanrs atrodas nepārtrauktā procesā, kustībā un attīstībā. Līdz ar to iespējams secināt, ka abi fenomeni žanrs un liberžanrs eksistē divās formās: kā p a r ā d ī b a (pēc būtības, teorētiski neapzināts un nedefinēts) un kā j ē d z i e n s (teorētiski apzināts un definēts), turklāt abas eksistences formas vēsturiski attīstās un nostiprinās nevienlaicīgi (skat. 1. attēlu): Žanrs:... 6. 16. gs. 17. gs. 18. gs. 19. gs. 20. gs. 21. gs. parādība jēdziens Liberžanrs: jēdziens 6. 16. gs. 17. gs. 18. gs. 19. gs. 20. gs. 21. gs. parādība 1.attēls. Žanra un liberžanra divas eksistences formas vēsturiskā griezumā 16

Daži precizējoši komentāri par tabulu. Izvēlētais laika nogrieznis (sākot no 6. gs.) sasaucas ar promocijas darbā aplūkoto žanra teorijas attīstības periodu. Tabulas daļā, kas attiecas uz žanru, sākumā dota daudzpunkte, norādot uz žanra kā parādības eksistenci visos laikos, savukārt 6. gs. ir tā robežšķirtne, kad žanra parādība sāk ienākt teorētiskajos darbos. Attiecībā uz liberžanru situācija ir līdzīga robežšķirtne, kad liberžanrs kā parādība sāk aktualizēties mūzikā, norādīta saskaņā ar muzikologu paustajām atziņām. Atšķirībā no žanra jēdziena, kurš tikai 20. gadsimtā iegūst zināmu stabilitāti un patstāvību, ž a n r a k r i t ē r i j i (turklāt lietoti dažādi gan žanra raksturošanai, gan klasificēšanai/sistematizēšanai), izkristalizējas jau krietni ātrāk, ko apliecina arī iepriekš izklāstītie novērojumi. Kopaina kritēriju ziņā ir visai daudzveidīga, tomēr rezultātā var izcelt vismaz trīs stabilus žanra kritērijus, kas ir nostiprinājušies žanra teorijā jau vairāku gadsimtu garumā: n o s a u k u m s, a t s k a ņ o t ā j s a s t ā v s un f o r m a. Minētie kritēriji arī veido žanru stilistiski salīdzinošās analīzes plānu, pēc kura tiek veikta latviešu instrumentālajā mūzikā sastopamo liberžanu analīze promocijas darba turpinājumā. 2. Liberžanra koncepcija latviešu komponistu instrumentālās mūzikas kontekstā 2.1. Klasiskie žanri latviešu instrumentālajā mūzikā: tradīcijas un jauninājumi Kopējo žanra situāciju latviešu instrumentālajā mūzikā raksturo divas ievirzes: pirmkārt, tradicionālo žanru tālāka attīstība un pilnveide; otrkārt, gluži pretēji atteikšanās no tipizētiem žanru modeļiem, meklējot jaunus žanru variantus. Šajā apakšnodaļā tiek koncentrēti aplūkota pirmā tendence latviešu instrumentālajā mūzikā, ieskicējot galvenās īpatnības tās attīstībā. Savukārt otra tendence kā visa promocijas darba centrālā problēma tiek detalizēti analizēta pētījuma turpinājumā. Latviešu komponistu skaņdarbu klāstu veido praktiski visi iepriekšējos gadsimtos izveidojušies žanri, turklāt daži no klasiskajiem žanriem simfonija, koncerts, stīgu kvartets, sonāte, arī variācijas spējuši saglabāt savu aktualitāti līdz pat mūsdienām un piesaistīt arī laikmetīgo komponistu uzmanību. Vērtējot klasisko žanru attīstību kopumā, var izcelt dažas īpatnības, kas īpaši raksturo laika periodu no 20. gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām. Pirmkārt, izraugoties skaņdarbu n o s a u k u m u s, komponisti arvien biežāk kopā ar žanru definējošo vārdu dod vēl kādu papildapzīmējumu, kas konkretizē saturisko ievirzi un bieži atspoguļo poētisku tēlainību. Šī tendence vērojama dažādos klasiskajos žanros. Otra īpatnība, kas šajā periodā iezīmējas klasisko žanru traktējumā, ir saistīta ar a t s k a ņ o t ā j s a s t ā v u. Laikposmā kopš 20. gadsimta 70. gadiem tas gūst arvien lielāku dažādību; sastopami atsevišķiem žanriem netradicionāli tembru salikumi, kā arī pavērsiens uz plašāku vai šaurāku sastāva variantu. Piemēram, simfonijas komponisti bieži raksta nevis simfoniskajam, bet kamerorķestrim, stīgu vai pat pūtēju orķestrim. 17

2.2. Liberžanra raksturojuma galvenie kritēriji Pārskatot latviešu komponistu instrumentālo daiļradi kopumā, var secināt, ka tradicionālie žanri (vecās tradīcijas monožanri un poližanri) sastopami arvien retāk, bet dažādu liberžanru lietojums kļūst arvien plašāks un daudzveidīgāks, īpaši jaunās paaudzes komponistu mūzikā. Līdz ar to nepieciešams veikt liberžanru sfēras skaņdarbu sistematizēšanu un raksturošanu. Balstoties uz promocijas darba pirmajā nodaļā izklāstītajām teorētiskajām nostādnēm, tostarp izceltajiem žanra kritērijiem, jaunās situācijas atspoguļojumam žanra sfērā kā visatbilstošākie ir izvēlēti trīs galvenie raksturojuma kritēriji: n o s a u k u m a, a t s k a ņ o t ā j s a s t ā v a un f o r m v e i d e s kritērijs. 2.3. Liberžanru tipoloģija un tās raksturojums Latviešu instrumentālajā mūzikā veidojas plaša skaņdarbu grupa, kuras nosaukumos nav lasāmi tradicionālu žanru apzīmējumi. Šādi opusi saskaņā ar Daunoravičienes žanra teoriju iekļaujas liberžanra kategorijā; jāatgādina, ka autore piedāvā četras liberžanru grupas, balstoties uz nosaukuma faktora. Attīstot tālāk lietuviešu muzikoloģes piedāvāto koncepciju, ir izveidota liberžanru tipoloģija latviešu instrumentālās mūzikas kontekstā (skat. 2. attēlu). Latviešu komponistu instrumentālajā mūzikā pārliecinoši dominē daudzveidīgi neoprogrammatiski 3 skaņdarbu nosaukumi, kas sīkāk iedalās divās grupās: s k a ņ d a r b i a r v i e n r e i z ē j i e m n o s a u k u m i e m un a r a t k ā r t o t ā m s a t u r i s k ā m i d e j ā m. Tas vizuāli atspoguļots arī piedāvātajā liberžanru tabulā, īpaši izceļot tieši minētās liberžanru grupas. Skaņdarbi ar vienreizējiem nosaukumiem. Laikposmā kopš pagājušā gadsimta vidus līdz pat mūsdienām spilgti izpaužas komponistu vēlme izraudzīties, no vienas puses, īpaši tēlainus un poētiskus, no otras puses, dažbrīd pat visai abstraktus un daudznozīmīgus nosaukumus, kas ir absolūti vienreizēji, tādējādi nepakļaujoties jelkādai sistematizācijai. 3 Komentējot šo jēdzienu, jāprecizē, ka Daunoravičienes rakstā Некоторые аспекты жанровой ситуации современной музыки (Daži laikmetīgās mūzikas žanra situācijas apsekti) rakstu krājumā Laudamus (1992) ir ieviesusies drukas kļūda, proti, tur figurē vārds непрограммные (Дауноравичене 1992: 103), kas būtu tulkojams kā neprogrammatiski. Pārpratumu novērsa saruna ar pašu Daunoravičieni 43. Starptautiskās Baltijas Muzikoloģijas konferences laikā Viļņā, 2012. gada 12. 14. septembrī. Autore apstiprināja, ka pareizais jēdziens ir неoпрограммные, tātad neoprogrammatiski nosaukumi. 18

Ar vienreizējiem poetizētiem nosaukumiem Nosaukumi, kuros norādīts kāds attīstības paņēmiens Nosaukumi, kuros norādīts kāds konkrēts skaņaugstums LIBERŽANRS Ar atkārtotām saturiskām idejām nosaukumos Mūzika Dziedājums Skice Pasaka Daina Meditācija Ainava Skaņdarbs Melodija Vīzija Noskaņa Improvizācija Stāsts Dialogs Veltījums Monologs Zīmējums Vēstule Refleksija Impresija In memoriam Mozaīka Metamorfoze Akvarelis Grāmata Atspulgs Reminiscence Freska 2. attēls. Liberžanru tipoloģija latviešu instrumentālajā mūzikā 19

Pārskatot latviešu komponistu daiļradi, it sevišķi šai ziņā jāizceļ 90. gados un 21. gadsimta sākumā tapušie skaņdarbi. To autori pārstāv dažādas paaudzes; viņu vidū minami Selga Mence (Vasaras smaržas flautai, vijolei, altam un čellam, 2011), Imants Mežaraups (Aizvestais bērns ērģelēm, 2002), Rihards Dubra (Tears of Light koklei, 2005), Andris Vecumnieks (Diskusija trim flautistiem, 1994) u. c. Taču jo īpaši daudz šādus spilgti individualizētus nosaukumus devuši tieši jaunākās paaudzes, proti, 20. gadsimta 70. gados dzimušie autori. Unikālus un netipizējamus nosaukumus atskaņotājsastāva ziņā ļoti daudzveidīgiem kamerdarbiem devuši Jānis Petraškevičs (Un nakts izgaismoja nakti klarnetei, altam un klavierēm, 1997; trop proche / trop loin (pārāk tuvu/pārāk tālu) 15 mūziķiem, 2002), Mārtiņš Viļums (Koks. Uguns. Sirds divām koklēm, akordeonam un flautai, 2001), Gundega Šmite (Smejošās dzirksteles klavierēm, 2001), Andris Dzenītis (Der Todeskeim. Der Lebenskeim jeb Nāves dēsts. Dzīves dēsts flautai un divām koklēm, 2000; Līdzenuma balss saksofonam un ērģelēm, 2012) un citi šīs komponistu paaudzes pārstāvji. Skaņdarbi ar atkārtotiem nosaukumiem. Piedāvātajā tabulā (skat. 1. tabulu, 21. lpp.) apkopoti visi tie latviešu komponistu instrumentālo skaņdarbu nosaukumi, kuri norāda uz liberžanru un atkārtojas vismaz divas reizes, turklāt dažādu komponistu daiļradē. Tabula atspoguļo kopējo statistiski hronoloģisko situāciju, un skaņdarbu nosaukumi tajā sakārtoti dilstošā secībā, sākot ar populārāko. 2.4. Raksturīgākie liberžanra modeļi Šajā apakšnodaļā raksturoti latviešu instrumentālajā mūzikā biežāk sastopamie liberžanri ar atkārtotām saturiskām idejām nosaukumos (vairāk par 10 skaņdarbiem; skat. 1. tabulu). Jaunie žanri aprakstīti, balstoties uz izvirzītajiem trīs kritērijiem nosaukumu, atskaņotājsastāvu un formu. Būtiski piebilst, ka raksturot visus kritērijus vienlīdz plaši nav iespējams. Nosaukuma un atskaņotājsastāva kritēriji raksturoti maksimāli pilnīgi, savukārt formas parametrs (kas ietver arī satura aspektu) katrā grupā raksturots tikai daļēji, baltoties uz pieejamajiem materiāliem. Līdzās minētajiem kritērijiem meklētas arī katra žanra vēsturiskās saknes un iespēju robežās dots ārzemju komponistu mūzikas konteksts. 2.5. Retāk sastopamie liberžanra veidi Šajā apakšnodaļā apkopoti liberžanri ar atkārtotiem nosaukumiem, kuri latviešu mūzikā sastopami retāk: skaitliskā izteiksmē mazāk nekā desmit (skat. 1. tabulu). Zīmīgi, ka šīs grupas liberžanri latviešu mūzikā ienākuši salīdzinoši nesen, galvenokārt pagājušā gadsimta 70. 80. gados. Tas savukārt liecina par tendences aktualitāti: iespējams, turpinoties šādai žanru attīstības dinamikai, nākamajā desmitgadē kopaina jau būs citāda, un šīs grupas nosaukumi atradīsies starp vadošajiem liberžanriem. 20

B. g. 19. gs. 1900-1919 1920-1939 1940-1959 1960-1969 1970-1979 1980-1989 1990-1999 2000-2013 Mūzika 3 5 16 19 25 25 93 Dziedājums u. tml. 4 3 2 8 7 1 5 14 9 22 75 Skice u. tml. 2 1 5 3 6 22 6 5 1 51 Pasaka u.tml. 3 3 7 4 5 3 7 4 4 40 Daina 11 16 9 1 2 39 Meditācija 2 1 3 2 1 5 8 9 31 u. tml. Ainava 1 9 3 2 4 4 7 30 Skaņdarbs 1 3 4 4 5 8 4 29 Melodija 1 4 5 1 2 3 1 1 18 Vīzija 2 1 2 1 3 8 17 Noskaņa 4 1 1 3 2 3 1 2 17 Improvi- 1 2 3 1 7 1 15 zācija Stāsts u.tml. 1 1 1 2 1 1 1 6 14 Vēstule u.tml. 2 1 2 9 14 Dialogs 1 3 4 2 3 13 Veltījums 1 4 2 6 13 Monologs 1 3 4 2 10 Zīmējums 1 1 4 2 1 9 u.tml. Refleksija u.tml. 2 1 1 3 7 Impresija u.tml. 1 1 2 1 2 7 In memoriam 1 1 1 1 2 6 Mozaīka 2 4 6 Metamorfoze 1 3 2 6 u.tml. Akvarelis 1 3 2 6 Grāmata u.tml. 2 1 1 2 6 Atspulgs 1 3 4 Reminiscence 1 2 1 4 Freska 2 1 3 1.tabula. Liberžanri ar atkārtotiem nosaukumiem latviešu komponistu instrumentālajā mūzikā: statistiski hronoloģiskie dati KO PĀ 21

2.6. Programmatisma izpausme Ilustratīvu, spilgtu un neparastu nosaukumu bagātīgs lietojums instrumentālajā mūzikā, īpaši laika posmā sākot ar pagājušā gadsimta 70. gadiem, kā arī apkopotā informācija par daudzu skaņdarbu rašanās impulsiem un ierosmes avotiem, dod pamatu liberžanru gadījumā runāt par visai nepārprotamām programmatisma izpausmēm. Tomēr jāpiebilst, ka laikmetīgās mūzikas kontekstā programmatisma principa izpausmes ir dažādas un arī paša jēdziena izpratne nav viennozīmīga. Būtībā šajā gadījumā iespējams nošķirt vismaz trīs jēdzienus: p r o g r a m m a t i s m s, n e o p r o g r a m m a t i s m s jeb j a u n a i s p r o g r a m m a t i s m s un k o n c e p t u m ū z i k a. 1) P r o g r a m m a t i s m s t r a d i c i o n ā l ā i z p r a t n ē izpaužas opusos, kuros vairāk vai mazāk skaidri definētas un/vai uztveramas komponista norādes uz ārpusmuzikāliem avotiem, piemēram, literāru darbu, vizuālās mākslas darbu, autobiogrāfisku notikumu, konkretizētiem dabas tēliem u. tml., vai arī dots verbāls skaņdarba satura izklāsts. 2) N e o p r o g r a m m a t i s m s izpaužas opusos ar poētiskiem nosaukumiem, bet bez konkrētas programmas un norādes uz kādu ārpusmuzikālu avotu. 3) K o n c e p t u m ū z i k a s i z p a u s m e s izvērtējot brīvžanrus saskaņā ar Ievas Ginteres izceltajām konceptu mūzikas galvenajām pazīmēm (vārdiski izklāstīta ideja, viengabalaini strukturēta forma, semantiski necaurredzamas zīmes: Gintere 2014: 31) un paustajiem novērojumiem, var secināt, ka žanra teorijas kontekstā konceptu mūzikas izpausmes vērojamas tikai liberžanru grupā ar vienreizējiem nosaukumiem. Šādu opusu galvenā būtība slēpjas to oriģinalitātē, vienreizīgumā un unikalitātē, tieši tāpat kā konceptu mūzikas gadījumā. 2.7. Kopsavilkums un secinājumi Kopsavelkot iegūtos rezultātus pēc latviešu instrumentālajā mūzikā sastopamo liberžanru ar atkārtotiem nosaukumiem analīzes trīs izvirzīto žanra raksturojuma kritēriju aspektā, var izcelt vairākus nozīmīgus secinājumus. Liberžanru n o s a u k u m u izvēli iespējams raksturot divos rakursos. Pirmkārt, izvērtējot nosaukumus izcelsmes un nozīmes ziņā, veidojas šāda grupēšana: nosaukumi, kuri jēdzieniski saistīti ar mūzikas sfēru mūzika, dziedājums, skaņdarbs, melodija, improvizācija; nosaukumi, kuri aizgūti no literatūras jomas pasaka, daina, stāsts, vēstule/pastkarte, grāmata; nosaukumi, kuru izcelsme saistīta ar vizuālo mākslu skice, ainava, zīmējums/glezna, mozaīka, akvarelis, freska; nosaukumi, kuri nāk no teātra sfēras dialogs, monologs; asociatīvi, abstrakti filozofiski nosaukumi vīzija, noskaņa, refleksija, impresija, atspulgs, reminiscence; garīga, intelektuāla lirika meditācija/lūgšana; 22